rībēt
rībēt 3. pers. rīb, pag. rībēja darbības vārds; intransitīvs
rībiens lietvārds; vīriešu dzimte
rīboņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt spēcīgu, dobju troksni.
PiemēriPamalē rīb pērkons.
- Pamalē rīb pērkons.
- Rīb lielgabalu šāvieni, salūta zalves.
1.1.Radīt spēcīgu, skaļu troksni.
PiemēriBungas rīb.
- Bungas rīb.
1.2.Skaļi, spēcīgi skanēt.
PiemēriCauru nakti tur rībēja mūzika.
- Cauru nakti tur rībēja mūzika.
2.Virzoties, pārvietojoties radīt spēcīgu, skaļu troksni.
PiemēriRati rīb.
- Rati rīb.
- Rībēdams aizbrauc tramvajs.
- Rībēdams un svilpdams garām aizjoņo vilciens.
3.Būt tādam, kurā skan vai atskan skaļš, dobjš troksnis; skanot šādam troksnim, vibrēt.
PiemēriRīb visa pamale.
- Rīb visa pamale.
- Rīb deju grīda.
- Zeme rīb no tanku dārdoņas.