rībēt
rībēt 3. pers. rīb, pag. rībēja darbības vārds; intransitīvs
rībiens lietvārds; vīriešu dzimte
rīboņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt spēcīgu, dobju troksni.
PiemēriPamalē rīb pērkons.
1.1.Radīt spēcīgu, skaļu troksni.
PiemēriBungas rīb.
1.2.Skaļi, spēcīgi skanēt.
PiemēriCauru nakti tur rībēja mūzika.
2.Virzoties, pārvietojoties radīt spēcīgu, skaļu troksni.
PiemēriRati rīb.
3.Būt tādam, kurā skan vai atskan skaļš, dobjš troksnis; skanot šādam troksnim, vibrēt.
PiemēriRīb visa pamale.