prātīgs
prātīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
prātīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
prātīgi apstākļa vārds
prātīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas izturas, rīkojas, runā saskaņā ar pārdomātiem, apzināti pieņemtiem lēmumiem; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPrātīgs cilvēks.
- Prātīgs cilvēks.
- Prātīga sieviete.
- Prātīgi vecāki.
- Prātīgs lēmums.
- Prātīga pamācība.
- Pateikt prātīgus vārdus.
- Prātīgi spriest.
1.1.Pārdomāts, uzmanīgs, arī lēns (par darbību, rīcību).
PiemēriIet prātīgā gaitā.
- Iet prātīgā gaitā.
- Rīkoties prātīgi ar uguni.
- Pa slidenu ceļu jābrauc prātīgi.
- Viņš .. arī iebaudīja alu, mazliet un prātīgi.
2.Tāds, kam ir noteikta jēga, tāds, kurā iegūst vēlamos rezultātus (par darbību, norisi).
PiemēriNepārtraukta sēdēšana pie datora, – tā nav prātīga nodarbe skolēnam.
- Nepārtraukta sēdēšana pie datora, – tā nav prātīga nodarbe skolēnam.
2.1.kopā ar: vietniekvārds "kas" vai vietniekvārds "nekas" Vēlams, arī nozīmīgs.
PiemēriĒnā nekas prātīgs neizauga.
- Ēnā nekas prātīgs neizauga.
- No dzijas pārpalikumiem neko prātīgu noadīt nevarēju.