prātnieks
prātnieks lietvārds
prātniece dsk. ģen. -ču lietvārds
1.Gudrs cilvēks; gudrinieks.
PiemēriViņš jau bija prātnieks kopš bērnības.
- Viņš jau bija prātnieks kopš bērnības.
- Nekāds lielais prātnieks no skolotā jaunieša nesanāca.