patstāvīgs
patstāvīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
patstāvīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
patstāvīgi apstākļa vārds
patstāvība lietvārds; sieviešu dzimte
patstāvīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas nav (kā) pakļautībā, atkarībā; neatkarīgs.
PiemēriPatstāvīga, neatkarīga valsts.
- Patstāvīga, neatkarīga valsts.
- Filiāle kļuvusi par patstāvīgu augstākās izglītības iestādi.
1.1.Tāds, kas pastāv, funkcionē (kādā sistēmā) atsevišķi, atdalīti no kā cita.
PiemēriPatstāvīgs uzņēmums.
- Patstāvīgs uzņēmums.
- Patstāvīga institūcija.
- Sirreālisms izveidojās kā patstāvīgs mākslas virziens 1924. gadā.
2.Tāds, kas spēj dzīvot sabiedrībā bez citu palīdzības, vadības.
PiemēriLaiks kļūt patstāvīgam.
- Laiks kļūt patstāvīgam.
- Bērni kļuvuši patstāvīgi.
- Patstāvīga, enerģiska sieviete.
2.1.Tāds, kas tiek veikts bez citu palīdzības, saviem spēkiem.
PiemēriPatstāvīgs zinātnisks pētījums.
- Patstāvīgs zinātnisks pētījums.
- Uzdot skolēniem patstāvīgo darbu.
- Ļaut bērnam rīkoties patstāvīgi.
- Strādāt patstāvīgi.
- Jaunietis nebija spējīgs patstāvīgi pārvietoties.
3.Tāds, kas ir brīvs no kādas ietekmes vai iespaida, tāds, kam ir pašam savi noteikti uzskati, nostāja; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPatstāvīga rakstura cilvēks.
- Patstāvīga rakstura cilvēks.
- Izlemt ko patstāvīgi.
Stabili vārdu savienojumiPatstāvīgs vārds.
- Patstāvīgs vārds — joma: valodniecība vārds, kam ir patstāvīga leksiska nozīme un kas teikumā var būt teikuma loceklis.
Normatīvais komentārs:Praksē nereti tiek jaukti un kļūdaini lietoti vārdi patstāvīgs un pastāvīgs, tomēr to nozīme ir atšķirīga: patstāvīgs ir ‘tāds, kas ir neatkarīgs no citiem, iztiek saviem spēkiem’, bet pastāvīgs ‘nepārtraukts, nemainīgs, regulārs’.