orientieris
orientieris [ori-eñtiẽris] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tas (piem., kāds objekts dabā), ko izmanto, lai orientētos.
PiemēriNoteikt debess puses pēc dabas orientieriem.
- Noteikt debess puses pēc dabas orientieriem.
- Piekrastes lielie koki jūrniekiem kalpojuši par orientieriem.
2.Tas, kas palīdz orientēties, izprast, saprast (ko).
PiemēriGrūtības rada orientieru trūkums.
- Grūtības rada orientieru trūkums.
- Dot stabilus orientierus dzīvei.
Stabili vārdu savienojumiNavigācijas orientieris.
- Navigācijas orientieris — orientieris (reljefa elements, debess spīdeklis, Zemes mākslīgais pavadonis u. tml.), ko izmanto kuģu, lidmašīnu un citu kustīgu objektu atrašanās vietas noteikšanai.