novirzīt
novirzīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) aizvirzās (nost, prom), novietojas (citā vietā), tiek vērsts (citā virzienā).
PiemēriNovirzīt bumbu uz vārtu stūri.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) virzās, pārvietojas, tiek vērsts (vēlamajā virzienā).
PiemēriIzslaukto pienu novirza uz piena dzesētāju.
2.Mērķtiecīgi rīkojoties panākt, ka (kas) notiek, norisinās (citā vietā).
PiemēriNovirzīt automašīnu plūsmu no pilsētas centra.
3.Nodalīt (finanšu līdzekļus noteiktam mērķim).
PiemēriNovirzīt papildu finansējumu veselības nozarei.
4.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds, kas) pievēršas kam citam.
PiemēriNovirzīt kādu no mērķa.