novirze
novirze [nùovir̂ze] dsk. ģen. -žu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Darbība, process, arī rezultāts → novirzīt, novirzīties; lielums, par kādu (kas) ir novirzījies vai atšķiras (no nospraustā kursa, noteiktās normas u. tml.).
PiemēriNovirze no kursa.
2.Neatbilstība (pieņemtajām normām, prasībām); atšķirība (no parastā, normālā).
PiemēriPsihiskas novirzes.