notraukt
notraukt -traucu, -trauc, -trauc, pag. -traucu darbības vārds; transitīvs
1.Ar strauju (rokas) kustību novirzīt nost.
PiemēriNotraukt asaru no vaiga.
2.Strauji skarot, ar sitienu vai pakratot panākt, ka (kas) atdalās nost un nokrīt, nobirst.
PiemēriNotraukt ābolus no koka.
2.1.Būt par cēloni tam, ka (kas) atdalās nost (no kā).
PiemēriVējš notrauc pēdējās lapas.