Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
notrīcēt
notrīcēt -trīcu, -trīci, -trīc, pag. -trīcēju darbības vārds; intransitīvs
1.Īsu brīdi trīcēt un pārstāt trīcēt; nodrebēt.
PiemēriNo lielā trokšņa istabas sienas notrīc.
2.Nevienmērīgi, saraustīti noskanēt.
PiemēriZēns sacīja, balsij notrīcot.