norobežot
norobežot [nùorùobežuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
norobežojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Izveidojot robežu, nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagalmu no sakņu dārza ar dzīvžogu.
1.1.Būt par (kā) robežu.
PiemēriDārzu norobežo dēļu žogs.
2.Nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagātnes notikumus no tagadnes dzīves.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nevar kontaktēties, tiek izolēts.
PiemēriNorobežot meitu no nevēlama puiša sabiedrības.