norobežot
norobežot [nùorùobežuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
norobežojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Izveidojot robežu, nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagalmu no sakņu dārza ar dzīvžogu.
- Norobežot pagalmu no sakņu dārza ar dzīvžogu.
- Norobežot telpu ar priekškaru.
- Norobežot trasi sporta sacensību laikā.
1.1.Būt par (kā) robežu.
PiemēriDārzu norobežo dēļu žogs.
- Dārzu norobežo dēļu žogs.
2.Nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagātnes notikumus no tagadnes dzīves.
- Norobežot pagātnes notikumus no tagadnes dzīves.
- Pazīmes, kas norobežo augu sugas.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nevar kontaktēties, tiek izolēts.
PiemēriNorobežot meitu no nevēlama puiša sabiedrības.
- Norobežot meitu no nevēlama puiša sabiedrības.
- Norobežot sevi no ikdienas stresa.