nodzīt
nodzīt -dzenu [-dzȩ̀nu], -dzen, -dzen [-dzȩ̀n], pag. -dzinu transitīvs, darbības vārds
1.Dzenot panākt, ka (kas) noiet, aiziet (no kādas vietas), arī atvirzās nost, attālinās (no kā).
PiemēriNodzīt kaķi no galda.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nonāk (nevēlamā stāvoklī).
PiemēriNodzīt nabadzībā, izmisumā.
3.Pārmērīgi daudz smagi nostrādinot, ļoti novājināt, nomocīt.
PiemēriNodzīt sevi darbā.
3.1.sarunvaloda Ļoti nolietot.
PiemēriGalīgi nodzīta automašīna.
5.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) izbeidzas, izzūd.
PiemēriNodzīt pirmo izsalkumu.
5.1.Iznīcināt, likvidēt.
PiemēriNodzīt kārpas.
5.2.Panākt, ka samazinās vai izzūd.
PiemēriNodzīt taukus.
Stabili vārdu savienojumiNodzīt temperatūru.
6.Izdzīt (vagu).
PiemēriNodzīt taisnu vagu.
Stabili vārdu savienojumiNe mušu no deguna nevar nodzīt.