nobaidīt
nobaidīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās bailes, ka (kāds) nobīstas; nobiedēt.
PiemēriTumsā nobaidīt kādu.
- Tumsā nobaidīt kādu.
- Suns nobaida bērnu.
- Pēkšņais troksnis mūs visus nobaidīja.
1.1.Panākt, būt par cēloni tam, ka (kāds) kļūst nedrošs, bailīgs, piesardzīgs.
PiemēriNotikusī slepkavība daudzus ir nobaidījusi.
- Notikusī slepkavība daudzus ir nobaidījusi.
- Faktori, kas ir nobaidījuši investorus.
- Prieks par tiem dalībniekiem, kurus lielais sals nebija nobaidījis.