nobālēt
nobālēt -bālu, -bāli, -bāl, arī -bālēju, -bālē, -bālē, pag. -bālēju (arī -bālu) darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt bālam, parasti pēkšņi (par cilvēku, seju).
PiemēriBailēs nobālēt.
- Bailēs nobālēt.
- To uzzinot, viņa nobālēja.
- Nobālējusi seja.
1.1.Kļūt gaišam vai gaišākam.
PiemēriPamazām nobāl saulrieta sārtums.
- Pamazām nobāl saulrieta sārtums.
- Nobālējis mēness.
- Saule jau bija nobālējusi.
2.Samazināties, izzust.
PiemēriViņas skaistums jau bija nobālējis.
- Viņas skaistums jau bija nobālējis.
- Šīs atmiņas ar gadiem nav nobālējušas.
2.1.Kļūt bālam, neizteiksmīgam, arī nenozīmīgam, mazsvarīgam.
PiemēriJaunā aktrise nav nobālējusi uz savu kolēģu fona.
- Jaunā aktrise nav nobālējusi uz savu kolēģu fona.