nobaidīt
nobaidīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās bailes, ka (kāds) nobīstas; nobiedēt.
PiemēriTumsā nobaidīt kādu.
1.1.Panākt, būt par cēloni tam, ka (kāds) kļūst nedrošs, bailīgs, piesardzīgs.
PiemēriNotikusī slepkavība daudzus ir nobaidījusi.