nobālēt
nobālēt -bālu, -bāli, -bāl, arī -bālēju, -bālē, -bālē, pag. -bālēju (arī -bālu) darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt bālam, parasti pēkšņi (par cilvēku, seju).
PiemēriBailēs nobālēt.
1.1.Kļūt gaišam vai gaišākam.
PiemēriPamazām nobāl saulrieta sārtums.
2.Samazināties, izzust.
PiemēriViņas skaistums jau bija nobālējis.
2.1.Kļūt bālam, neizteiksmīgam, arī nenozīmīgam, mazsvarīgam.
PiemēriJaunā aktrise nav nobālējusi uz savu kolēģu fona.