noēnot
noēnot [nùoȩ̃nuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Būt par cēloni tam, ka (kas) atrodas ēnā.
PiemēriLielie koki noēno dārzu.
- Lielie koki noēno dārzu.
1.1.Nosedzot, aizsedzot pasargāt no saules staru tiešas iedarbības.
PiemēriSpilgtajā saulē augus vajadzēja noēnot.
- Spilgtajā saulē augus vajadzēja noēnot.
1.2.Aizsedzot (ko) vai atrodoties kam priekšā, samazināt, vājināt (gaismas) iedarbību.
PiemēriTumšie stikli noēnoja automašīnas salonu.
- Tumšie stikli noēnoja automašīnas salonu.
- Platmale noēnoja sievietes seju.