noēnot
noēnot [nùoȩ̃nuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Būt par cēloni tam, ka (kas) atrodas ēnā.
PiemēriLielie koki noēno dārzu.
1.1.Nosedzot, aizsedzot pasargāt no saules staru tiešas iedarbības.
PiemēriSpilgtajā saulē augus vajadzēja noēnot.
1.2.Aizsedzot (ko) vai atrodoties kam priekšā, samazināt, vājināt (gaismas) iedarbību.
PiemēriTumšie stikli noēnoja automašīnas salonu.