mocīt
mocīt [muõcît] moku, moki, moka, pag. mocīju darbības vārds; transitīvs
1.Apzināti darīt (kādam) fiziskas sāpes, mokas, ciešanas; spīdzināt.
PiemēriNeļaut zēnam mocīt kaķi.
- Neļaut zēnam mocīt kaķi.
- Mocīt karagūstekņus.
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt fiziskas mokas, ciešanas.
PiemēriViņu mocīja slāpes.
- Viņu mocīja slāpes.
- Mokošs klepus.
1.2.Izraisīt (kādam) psihiskas ciešanas, nepatīkamus pārdzīvojumus; arī ļoti nogurdināt, apgrūtināt (kādu).
PiemēriViņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi.
- Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi.
- Ilgi mocīt (kādu) ar jautājumiem.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.).
- Sirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.) idioma — saka, ja ir nemitīgi pašpārmetumi par ko aplam, arī ļaunprātīgi izdarītu.