mocīt
mocīt [muõcît] moku, moki, moka, pag. mocīju transitīvs, darbības vārds
1.Apzināti darīt (kādam) fiziskas sāpes, mokas, ciešanas; spīdzināt.
PiemēriNeļaut zēnam mocīt kaķi.
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt fiziskas mokas, ciešanas.
PiemēriViņu mocīja slāpes.
1.2.Izraisīt (kādam) psihiskas ciešanas, nepatīkamus pārdzīvojumus; arī ļoti nogurdināt, apgrūtināt (kādu).
PiemēriViņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.).