lauzīt
lauzīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt lauzt, lai sasmalcinātu, sadalītu.
PiemēriLauzīt sērkociņu arvien sīkākos gabaliņos.
- Lauzīt sērkociņu arvien sīkākos gabaliņos.
- Lauzīt maizi pa gabaliņam.
1.1.Vairākkārt liecot, lokot, panākt, ka (kas) lūzt.
PiemēriVējš lauzīja koku zarus.
- Vējš lauzīja koku zarus.
- Vadu nedrīkst samudžināt un lauzīt.
Stabili vārdu savienojumiLauzīta līnija.
- Lauzīta līnija — nelīdzena līnija, kas sastāv no vairākiem dažādos virzienos vērstiem nogriežņiem.
2.Vairākkārt pārņemt ar trulām, smeldzošām sāpēm; būt šādai sāpju sajūtai.
PiemēriLauzīt kaulus.
- Lauzīt kaulus.
3.Nepareizi, kļūdaini runāt (citā valodā).
PiemēriRunāt lauzītā valodā.
- Runāt lauzītā valodā.
Stabili vārdu savienojumiLauzīt galvu. Lauzīt rokas.
- Lauzīt galvu idioma — sasprindzināti, neatlaidīgi domāt; gudrot.
- Lauzīt rokas idioma — būt izmisumā, ļoti bēdāties.