kvēlot
kvēlot [kvȩ̀luôt] -oju, -o, -o, pag. -oju intransitīvs, darbības vārds
kvēlēt kvēlu, kvēli, kvēl, pag. kvēlēju intransitīvs, darbības vārds
kvēlojums vīriešu dzimte, lietvārds
kvēloties atgriezenisks, darbības vārds
1.formā: trešā persona Izstarot sarkanu gaismu (piem., par ko stipri sakarsētu); degt (parasti bez liesmām), izstarojot sarkanu gaismu.
PiemēriUz laktas kvēlo dzelzs stienis.
1.1.Mirdzēt, spīdēt.
PiemēriLogos kvēlo elektriskā gaisma.
2.formā: trešā persona Atšķirties no apkārtnes ar košu, parasti sarkanu krāsu; būt spožam, parasti sarkanā krāsā, tiekot apgaismotam.
PiemēriApsnigušos zaros kvēlo pīlādži.
3.formā: trešā persona Būt piesarkušam, karstam (piem., fizioloģiska stāvokļa ietekmē).
PiemēriVaigi kvēlo.
4.Būt spēcīgu jūtu, pārdzīvojuma pārņemtam; būt spēcīgam, noturīgam, spilgti izpausties (par jūtām, pārdzīvojumu).
PiemēriKvēlot mīlā, laimē.
Stabili vārdu savienojumiSirds kvēlo.
4.1.Mirdzēt, spīdēt, izpaužoties spēcīgam pārdzīvojumam.
PiemēriAcis kvēlo priekā.