klausīt
klausīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Darīt, rīkoties, ņemot vērā (kāda) teikto, pēc (viņa) gribas, lūguma, padoma u. tml.
PiemēriKlausīt vecākus.
- Klausīt vecākus.
- Suns klausa saimnieku.
- Viņš nevienu neklausa.
1.1.intransitīvs Būt paklausīgam.
PiemēriKlausīt mātei.
- Klausīt mātei.
- Klausīt bez ierunām.
Stabili vārdu savienojumiKlausīt uz vārda.
- Klausīt uz vārda — tūlīt klausīt, bez ierunām klausīt.
1.2.intransitīvs; kopā ar: lietvārds, īpašvārds Reaģēt uz savu vārdu (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns klausa uz vārdu "Rembo".
- Suns klausa uz vārdu "Rembo".
2.intransitīvs Būt spējīgam normāli darboties, funkcionēt (par ķermeni, tā daļām, norisēm tajā).
PiemēriRokas, kājas vēl klausa.
- Rokas, kājas vēl klausa.
2.1.pārnestā nozīmē Būt tādam, kas labi darbojas, ko (kāds) var lietot, izmantot (par ierīcēm, iekārtām, rīkiem u. tml.).
PiemēriViņa rokai klausa ēvele, kalts.
- Viņa rokai klausa ēvele, kalts.
- Stūre negrib vairs klausīt.
3.Klausīties1.
PiemēriSimfonija ir viegli klausāma.
- Simfonija ir viegli klausāma.
- Neklausiet tās sievu tenkas!
Stabili vārdu savienojumiKājas neklausa.
- Kājas neklausa idioma — saka, ja kājas nogurušas, ir grūti iet.