klausīt
klausīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Darīt, rīkoties, ņemot vērā (kāda) teikto, pēc (viņa) gribas, lūguma, padoma u. tml.
PiemēriKlausīt vecākus.
1.1.intransitīvs Būt paklausīgam.
PiemēriKlausīt mātei.
Stabili vārdu savienojumiKlausīt uz vārda.
1.2.intransitīvs; kopā ar: lietvārds, īpašvārds Reaģēt uz savu vārdu (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns klausa uz vārdu "Rembo".
2.intransitīvs Būt spējīgam normāli darboties, funkcionēt (par ķermeni, tā daļām, norisēm tajā).
PiemēriRokas, kājas vēl klausa.
2.1.pārnestā nozīmē Būt tādam, kas labi darbojas, ko (kāds) var lietot, izmantot (par ierīcēm, iekārtām, rīkiem u. tml.).
PiemēriViņa rokai klausa ēvele, kalts.
Stabili vārdu savienojumiKājas neklausa.