klaiņot
klaiņot -oju, -o, -o, pag. -oju intransitīvs, darbības vārds
klaiņojums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Ilgāku laiku staigāt no vienas vietas uz citām (parasti bez noteikta mērķa); klīst.
PiemēriKlaiņot pa muzeja zālēm.
1.1.Pastāvīgi mainīt uzturēšanās vietu (par dzīvniekiem).
PiemēriĻaut sunim klaiņot apkārt.
2.Būt bez pastāvīgas dzīves vietas, bieži mainīt savu uzturēšanās vietu.
PiemēriZēns sācis klaiņot.
Stabili vārdu savienojumiPasaules klaiņotājs.
3.formā: trešā persona Būt nenoturīgam, nekoncentrētam.
PiemēriDomas klaiņo apkārt.