klaiņot
klaiņot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
klaiņojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Ilgāku laiku staigāt no vienas vietas uz citām (parasti bez noteikta mērķa); klīst.
PiemēriKlaiņot pa muzeja zālēm.
- Klaiņot pa muzeja zālēm.
- Klaiņot pa svešās pilsētas ielām.
- Visu dienu klaiņot apkārt.
1.1.Pastāvīgi mainīt uzturēšanās vietu (par dzīvniekiem).
PiemēriĻaut sunim klaiņot apkārt.
- Ļaut sunim klaiņot apkārt.
- Klaiņojošie kaķi.
2.Būt bez pastāvīgas dzīves vietas, bieži mainīt savu uzturēšanās vietu.
PiemēriZēns sācis klaiņot.
- Zēns sācis klaiņot.
- Klaiņojošs bezpajumtnieks.
Stabili vārdu savienojumiPasaules klaiņotājs.
- Pasaules klaiņotājs — cilvēks, kas bieži maina darba, dzīves vietu.
3.formā: trešā persona Būt nenoturīgam, nekoncentrētam.
PiemēriDomas klaiņo apkārt.
- Domas klaiņo apkārt.
- Skatiens klaiņo no viena priekšmeta uz citu.