izurķēt
izurķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Urķējot izdabūt ārā (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzurķēt kartupeli no zemes.
1.1.pārnestā nozīmē Ilgi meklējot, atrast.
PiemēriJa es kaut ko sāku darīt, man nav miera – vajag visur ielīst, visu saskatīt, izpētīt, izurķēt.