iztecēt1
iztecēt 3. pers. -tek [-tȩk], pag. -tecēja intransitīvs, darbības vārds
iztecējums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Iesākt tecēt, rasties (no kādas vietas).
PiemēriUpe iztek no ezera.
2.Tekot izplūst (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriPagaidīt, kamēr no vannas iztek ūdens.
2.1.Tekot šķidrumam, iztukšoties (par trauku).
PiemēriCaurais spainis iztecējis.
2.2.Izdalīt šķidrumu.
PiemēriAugonis pārtrūcis un iztecējis.
Stabili vārdu savienojumiIztecēt taukos.
3.Izbirt, izplūst (par sīku cietvielu daļiņu kopumu).
PiemēriSmiltis iztek caur pirkstiem.
3.1.Birstot kam, iztukšoties (piem., par trauku).
PiemēriSmilšu pulkstenis iztecējis.
4.Iztīties, izbeigties (piem., par kamolu).
PiemēriKamols iztecējis.