izrunāt
izrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; transitīvs
1.Izveidot (valodas skaņu, vārdu u. tml.) skanējumu ar runas orgāniem; artikulēt.
PiemēriIzrunāt vārdu pa zilbēm.
- Izrunāt vārdu pa zilbēm.
- Izrunāt vārdus skaidri.
- Bērns neizrunā dažas skaņas.
2.Izteikt, pateikt.
PiemēriIzrunāt patiesus, skarbus vārdus.
- Izrunāt patiesus, skarbus vārdus.
- Nespēt izrunāt ne vārda no uztraukuma.
- Ļauj man izrunāt līdz galam!
2.1.Izteikt, izsacīt (daudz vai visu); pārrunāt.
PiemēriIzrunāt visu līdz galam.
- Izrunāt visu līdz galam.
- Viss ir izrunāts.
3.Runājot, stāstot izpaust, pateikt citiem (parasti ko nepatiesu, nepamatotu).
PiemēriIzrunāt to, kā nav.
- Izrunāt to, kā nav.
- Tas viss ir tikai izrunāts.
- Ļaudis izrunājuši nezin ko.