izmocīt
izmocīt [izmuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju darbības vārds; transitīvs
1.Mokot panākt, ka (kādam) rodas lielas fiziskas ciešanas; mocīt, līdz (kādam) pilnīgi izzūd spēki.
PiemēriLīdz nāvei sasists un izmocīts.
- Līdz nāvei sasists un izmocīts.
1.1. Būt tādam, kurā izpaužas pārciestās mokas.
PiemēriSāpēs izmocīta seja.
- Sāpēs izmocīta seja.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (kāds) ilgāku laiku cieš mokas; būt par cēloni tam, ka (kāds) pilnīgi zaudē spēkus.
PiemēriSals un bads cilvēkus izmocījis.
- Sals un bads cilvēkus izmocījis.
Stabili vārdu savienojumiIzmocīta dvēsele.
- Izmocīta dvēsele — pārdzīvojumos ļoti novājināti garīgie spēki, nogurdināta psihe.
1.3.Ļoti nogurdināt.
PiemēriNegulējuši un izmocīti pasažieri gaidīja uz lidmašīnas izlidošanu.
- Negulējuši un izmocīti pasažieri gaidīja uz lidmašīnas izlidošanu.
- Smagā darbā izmocīti zirgi.
2.Ar lielu piepūli, ar grūtībām izdabūt, panākt.
PiemēriIzmocīt skaņu no klavierēm.
- Izmocīt skaņu no klavierēm.
Stabili vārdu savienojumiIzmocīt smaidu.
- Izmocīt smaidu — ar pūlēm pasmaidīt.
2.1.Ar grūtībām pateikt, izrunāt.
PiemēriIzmocīt dažus vārdus.
- Izmocīt dažus vārdus.
2.2.sarunvaloda Ar lielu piepūli iztukšot (ēdot vai dzerot).
PiemēriIzmocīt tukšus savus šķīvjus.
- Izmocīt tukšus savus šķīvjus.
- Izmocīt glāzi ar brendiju.