izmocīt
izmocīt [izmuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju transitīvs, darbības vārds
1.Mokot panākt, ka (kādam) rodas lielas fiziskas ciešanas; mocīt, līdz (kādam) pilnīgi izzūd spēki.
PiemēriLīdz nāvei sasists un izmocīts.
1.1. Būt tādam, kurā izpaužas pārciestās mokas.
PiemēriSāpēs izmocīta seja.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (kāds) ilgāku laiku cieš mokas; būt par cēloni tam, ka (kāds) pilnīgi zaudē spēkus.
PiemēriSals un bads cilvēkus izmocījis.
Stabili vārdu savienojumiIzmocīta dvēsele.
1.3.Ļoti nogurdināt.
PiemēriNegulējuši un izmocīti pasažieri gaidīja uz lidmašīnas izlidošanu.
2.Ar lielu piepūli, ar grūtībām izdabūt, panākt.
PiemēriIzmocīt skaņu no klavierēm.
Stabili vārdu savienojumiIzmocīt smaidu.
2.1.Ar grūtībām pateikt, izrunāt.
PiemēriIzmocīt dažus vārdus.
2.2.sarunvaloda Ar lielu piepūli iztukšot (ēdot vai dzerot).
PiemēriIzmocīt tukšus savus šķīvjus.