izmānīt
izmānīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Ar viltu, meliem iegūt.
PiemēriIzmānīt naudu.
- Izmānīt naudu.
- Izmānīt gredzenu.
2.Ar mānīšanu, viltu panākt, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzmānīt vadītāju no automašīnas.
- Izmānīt vadītāju no automašīnas.
- Suni ar grūtībām izmānīja no būdas.