izlocīties
izlocīties [izlùocîtiês] -lokos, -lokies, -lokās, pag. -locījos atgriezenisks, darbības vārds
1.Saliekt un iztaisnot ķermeni, tā daļu (parasti dažādos virzienos).
PiemēriKārtīgi izlocīties vingrojot.
1.1.Izliekties (parasti dažādos virzienos).
PiemēriZibens, lauztās līnijās izlocījies, nozuda aiz egļu galotnēm.
1.2.Lokoties, izliecoties, izvirzīties (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriIzlocīties cauri žoga spraugai.
2.Izveidot lokus, līkumus.
PiemēriSiksna izlocījusies kā čūska.
2.1.Būt ar lokiem, līkumiem (piem., par ceļu, upi).
PiemēriCeļš izlokās caur lielo silu.
2.2.Veidojot lokus, līkumus, izvirzīties (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriVilciens izlocījās cauri kalnu līkumiem.
3.Izvairīties (piem., no pienākuma, atbildības, darba).
PiemēriKāds mēģina izlocīties no sacensībām.