izlocīties
izlocīties [izlùocîtiês] -lokos, -lokies, -lokās, pag. -locījos darbības vārds; atgriezenisks
1.Saliekt un iztaisnot ķermeni, tā daļu (parasti dažādos virzienos).
PiemēriKārtīgi izlocīties vingrojot.
- Kārtīgi izlocīties vingrojot.
1.1.Izliekties (parasti dažādos virzienos).
PiemēriZibens, lauztās līnijās izlocījies, nozuda aiz egļu galotnēm.
- Zibens, lauztās līnijās izlocījies, nozuda aiz egļu galotnēm.
1.2.Lokoties, izliecoties, izvirzīties (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriIzlocīties cauri žoga spraugai.
- Izlocīties cauri žoga spraugai.
- Ar grūtībām izlocīties no mašīnas.
2.Izveidot lokus, līkumus.
PiemēriSiksna izlocījusies kā čūska.
- Siksna izlocījusies kā čūska.
- Dūmi izlocījās dīvainos līkumos un izgaisa.
2.1.Būt ar lokiem, līkumiem (piem., par ceļu, upi).
PiemēriCeļš izlokās caur lielo silu.
- Ceļš izlokās caur lielo silu.
- Upe te izlocījusies trijos līkumos.
2.2.Veidojot lokus, līkumus, izvirzīties (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriVilciens izlocījās cauri kalnu līkumiem.
- Vilciens izlocījās cauri kalnu līkumiem.
- No skursteņa izlocījās dūmu strūkla.
3.Izvairīties (piem., no pienākuma, atbildības, darba).
PiemēriKāds mēģina izlocīties no sacensībām.
- Kāds mēģina izlocīties no sacensībām.
- Uzdevums nebija no vieglajiem, bet izlocīties nav vērts.