izkārtot
izkārtot -oju, -o, -o, pag. -oju transitīvs, darbības vārds
1.Izvietot (ko) noteiktā kārtībā, veidā; sakārtot.
PiemēriIzkārtot izstādes eksponātus.
1.1.Likt izvietoties, novietot (ko) noteiktā kārtībā, veidā.
PiemēriIzkārtot bērnus ierindā pa divi.
1.2.Iekļaut, izvietot noteiktā kārtībā, secībā (atsevišķas sastāvdaļas, elementus).
PiemēriIzkārtot vārdus alfabēta secībā.
1.3.Izveidot (kādu sistēmu), iekļaujot, izvietojot noteiktā kārtībā atsevišķas sastāvdaļas, elementus.
PiemēriIzkārtot dzejoļu krājumu.
2.Izplānot, organizēt noteiktā kārtībā (darbību, pasākumu, laiku u. tml. ).
PiemēriIzkārtot laiku lasīšanai.
2.1.Izrīkot (cilvēkus); norīkot (darbā).
PiemēriIzkārtot talciniekus darbos.
2.2.Izveidot, nodibināt noteiktu kārtību.
PiemēriJaunlaulātie savu kopdzīvi izkārtos paši.
3.Ar mērķtiecīgu rīcību panākt vēlamo rezultātu, iegūt vai sagādāt (ko).
PiemēriIzkārtot lēmuma pozitīvu rezultātu.