izbraukt
izbraukt -braucu, -brauc, -brauc, pag. braucu darbības vārds
1.intransitīvs Braukšus izvirzīties (no kurienes, kur, cauri kam, caur ko).
PiemēriIzbraukt no garāžas.
1.1.transitīvs Braucot izvirzīt, izvadīt transportlīdzekli.
PiemēriIzbraukt mašīnu no garāžas, zirgu no staļļa.
2.intransitīvs Braukšus doties (uz kurieni, parasti noteiktā nolūkā).
PiemēriIzbraukt komandējumā.
2.1.Braukšus doties ceļā; sākt braucienu.
PiemēriIzbraukt agri no rīta.
3.intransitīvs Braucot pa nepiemērotu ceļu, šķēršļiem u. tml., pabeigt braucienu.
PiemēriIzbraukt pa šaurajiem vārtiem.
4.transitīvs Vairākkārt braucot, padarīt nelīdzenu, arī izbojāt, daļēji iznīcināt.
PiemēriBedrains, izbraukts ceļš.
4.1.Braucot radīt, izveidot (kur, piem., bedres, grambas).
PiemēriIzbraukt bedres.
5.transitīvs Braucot pabūt (daudzās vai visās vietās).
PiemēriIzbraukt Lietuvu.
6.sarunvaloda, transitīvs Izvirzīt, piem., roku, pirkstus (cauri kam, caur ko).
PiemēriIzbraukt roku cauri matiem.
7.sarunvaloda, intransitīvs Ātri, pavirši izlasīt, izskatīt.
PiemēriIzbraukt cauri grāmatai, rakstam.