izbrāķēt
izbrāķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju transitīvs, darbības vārds
1.Vērtējot, šķirojot atzīt par nederīgu, neatbilstošu normām, arī likvidējamu.
PiemēriIzbrāķēt nestandarta produkciju.
2.sarunvaloda Atzīt par nepietiekami labu; nopelt, noniecināt.
PiemēriIzbrāķēt pirkumu, piedāvāto darbu.
2.1.Atzīt par nepiemērotu, nederīgu.
PiemēriJaunā aukle tika izbrāķēta.