izbraukāt
izbraukāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; transitīvs
1.Braukājot pabūt (daudzās vai visās vietās); braukājot aptvert (kādu teritoriju).
PiemēriIzbraukāt Latvijas skaistākās vietas.
2.Bieži vai vairākkārt braucot (pa ko), padarīt nelīdzenu, arī izdangāt, izbojāt.
PiemēriIzbraukāt ceļu, pļavu.