izšķirties
izšķirties -šķiros, -šķiries, -šķiras, pag. -šķīros darbības vārds; atgriezenisks
1.Attālināties, atvirzīties citam no cita; vairs nesatikties, arī pilnīgi atsvešināties.
PiemēriĀtri izšķirties.
- Ātri izšķirties.
- Viņi izšķīrās neizrunājušies.
1.1.Pārtraukt laulību; pārtraukt draudzību.
PiemēriIzšķirties ar vīru, sievu.
- Izšķirties ar vīru, sievu.
- Vecāki oficiāli izšķīrās.
2.Refl. → izšķirt4; tikt izšķirtam.
PiemēriNevar izšķirties, ko darīt.
- Nevar izšķirties, ko darīt.
- Grūti izšķirties, kādu dāvanu pirkt.
3.formā: trešā persona Sazaroties; sadalīties.
PiemēriCeļš izšķīrās uz divām pusēm.
- Ceļš izšķīrās uz divām pusēm.