izšķirt
izšķirt -šķiru, -šķir, -šķir, pag. -šķīru transitīvs, darbības vārds
1.Attālināt, atvirzīt citu no cita; panākt, būt par cēloni, ka vairs nesatiekas, arī pilnīgi atsvešinās.
PiemēriIzšķirt draugus.
1.1.Panākt, ka izbeidz, piem., kauties, strīdēties.
PiemēriIzšķirt kaušļus.
2.Šķirot noliekt, pavirzīt uz abām pusēm (piem., matus); izveidot (celiņu) matos.
PiemēriIzšķirt bārdu uz abām pusēm.
3.Spēt ar maņu orgāniem izdalīt (no kāda kopuma).
PiemēriIzšķirt braucēju sejas, balsis tumsā.
3.1.Grupējot, klasificējot izdalīt; izdalīt (pēc kādām pazīmēm).
PiemēriIzšķirami vairāki mūsdienu romāna žanri.
4.Pieņemt, izvēlēties (kādu no vairākām iespējām); arī izlemt.
PiemēriIzšķirt svarīgu jautājumu.
4.1.Būt par cēloni tam, ka realizējas kāda no vairākām iespējām.
PiemēriVisu izšķirs pēdējā spēle, eksperimenta rezultāts.
5.Panākt, ka izbeidzas (piem., kautiņš, strīds).
PiemēriIzšķirt kautiņu.
5.1.Juridiski panākt, ka (laulība) vairs nepastāv.
PiemēriLaulība ir izšķirta nesen.
6.Juridiski izvērtēt.
PiemēriIzšķirt lietu labvēlīgi.