ieloce
ieloce [ìelùoce] dsk. ģen. -ču lietvārds; sieviešu dzimte
1.Ielocīta (auduma) sloksne.
PiemēriSvārki ar ielocēm.
- Svārki ar ielocēm.
- Ielocēs drapēts audums.
2.Vieta, ko ietver (piem., meža, upes) līkums; ieloks2.
PiemēriMeža ielocē uzcelta māja.
- Meža ielocē uzcelta māja.
- Pļava upes ielocē.
- Ziedošu puķu ieloce ap māju.