iebrukt1
iebrukt -brūku, -brūc, -brūk, pag. -bruku intransitīvs, darbības vārds
iebrukums vīriešu dzimte, lietvārds
1.formā: trešā persona Brūkot iegāzties (kur iekšā); brūkot sagāzties, izjukt.
PiemēriVietām iebrukusi zeme.
2.Iekrist (līdz ar ko brūkošu, lūstošu).
PiemēriIebrukt plānajā ledū.