iebukņīt sarunvaloda
iebukņīt darbības vārds; intransitīvs
iebuknīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Iegrūst, ne sevišķi stipri iesist.
PiemēriIebukņīt blakussēdētājam ar elkoni.
1.1.transitīvs Ne sevišķi stipri sitot, pagrūstot, fiziski ietekmēt.
PiemēriVecākie zēni mazākos reizēm iebukņī.