iebrukt2
iebrukt -brūku, -brūc, -brūk, pag. -bruku intransitīvs, darbības vārds
1.Ar militāru spēku iekļūt (citā valstī, teritorijā).
PiemēriZemē iebrucis ienaidnieks.
1.1.Iekļūt ar varu (cita īpašumā, mājā).
PiemēriDzīvoklī iebrūk bruņoti laupītāji.
2.Strauji ievirzīties (parasti trokšņaini).
PiemēriKlasē iebruka bērnu bars.