iebrukt2
iebrukt -brūku, -brūc, -brūk, pag. -bruku darbības vārds; intransitīvs
1.Ar militāru spēku iekļūt (citā valstī, teritorijā).
PiemēriZemē iebrucis ienaidnieks.
1.1.Iekļūt ar varu (cita īpašumā, mājā).
PiemēriDzīvoklī iebrūk bruņoti laupītāji.
2.Strauji ievirzīties (parasti trokšņaini).
PiemēriKlasē iebruka bērnu bars.