blāvot
blāvot 3. pers. -o, pag. -oja intransitīvs, darbības vārds
1.Nespodri, bālgani spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriSāk blāvot rīta gaisma.
1.1.Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu nespodro gaišumu, bālganumu.
PiemēriTīrumos vietām blāvo nenokusis sniegs.