blāvot
blāvot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
1.Nespodri, bālgani spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriSāk blāvot rīta gaisma.
1.1.Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu nespodro gaišumu, bālganumu.
PiemēriTīrumos vietām blāvo nenokusis sniegs.