Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
blāvot
blāvot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
1.Nespodri, bālgani spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriSāk blāvot rīta gaisma.
  • Sāk blāvot rīta gaisma.
  • Austrumi blāvo.
  • Laterna blāvo.
  • Caur kokiem blāvo mēness sirpis.
1.1.Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu nespodro gaišumu, bālganumu.
PiemēriTīrumos vietām blāvo nenokusis sniegs.
  • Tīrumos vietām blāvo nenokusis sniegs.
  • Cauri kokiem blāvo gaišā ēka.