atturēt
atturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju transitīvs, darbības vārds
1.Turot ciet, neļaut, aizkavēt (kur doties, ko darīt).
PiemēriSaķert aiz rokas un atturēt gājēju.
1.1.Neļaut, aizliegt (ko darīt); būt par cēloni, ka nedara (ko).
PiemēriMēģināt atturēt vīru no dzeršanas.
1.2.Neizteikt.
PiemēriCieši saspiestām lūpām viņš atturēja asos vārdus..