atdauzīt
atdauzīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Dauzot atdalīt, atšķelt.
PiemēriAtdauzīt no apaviem sniegu.
- Atdauzīt no apaviem sniegu.
- Atdauzīt no ķieģeļiem veco javu.
2.Sāpīgi sasist (ķermeņa daļu, locekli pret ko).
PiemēriAtdauzīt galvu pret zemo durvju aplodu.
- Atdauzīt galvu pret zemo durvju aplodu.
- Atdauzīt kājas pirkstus.
3.Sitot, dauzot (pa ko, ar ko), pamazām nolietot, sabojāt.
PiemēriAtdauzīt cirtņa galu.
- Atdauzīt cirtņa galu.
- Miets ar atdauzītu galu.
- Cirvis ar atdauzītu pietu.