aizēnot
aizēnot [àizȩ̃nuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju transitīvs, darbības vārds
1.Atrodoties kam priekšā, aizsedzot (ko), radīt ēnu, samazināt gaismas pieplūdi (augiem).
PiemēriNezāles ātri saauga un aizēnoja jaunos dēstus.
1.2.pārnestā nozīmē Padarīt tumšu, drūmu; aptumšot.
PiemēriTraģisks notikums aizēnoja svētku vakaru.
2.Būt pārākam, pārspēt, izvirzīties priekšplānā, neļaujot (kam) izcelties, samazinot (tā) nozīmi.
PiemēriAr savu talantu aizēno citus.