aizēnot
aizēnot [àizȩ̃nuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Atrodoties kam priekšā, aizsedzot (ko), radīt ēnu, samazināt gaismas pieplūdi (augiem).
PiemēriNezāles ātri saauga un aizēnoja jaunos dēstus.
- Nezāles ātri saauga un aizēnoja jaunos dēstus.
1.1.Aizsegt; apēnot.
PiemēriLielie koki aizēno logu.
- Lielie koki aizēno logu.
- Viņas acis bija garām skropstām aizēnotas.
1.2.pārnestā nozīmē Padarīt tumšu, drūmu; aptumšot.
PiemēriTraģisks notikums aizēnoja svētku vakaru.
- Traģisks notikums aizēnoja svētku vakaru.
- Skumju aizēnotas acis.
2.Būt pārākam, pārspēt, izvirzīties priekšplānā, neļaujot (kam) izcelties, samazinot (tā) nozīmi.
PiemēriAr savu talantu aizēno citus.
- Ar savu talantu aizēno citus.
- Šie notikumi aizēnoja visu iepriekšējo.