šņakstēt
šņakstēt 3. pers. šņakst, pag. šņakstēja intransitīvs, darbības vārds
šņakstiens vīriešu dzimte, lietvārds
1.Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piem., par ko cietu, kas strauji saskaras ar ko); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŠņakst šķēres.
1.1.Radīt šādu troksni ēdot (parasti ko cietu, arī sulīgu); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŠokolāde aiziet, ka šņakst.