šņākt
šņākt šņācu, šņāc, šņāc, pag. šņācu darbības vārds; intransitīvs
šņāciens lietvārds; vīriešu dzimte
šņākoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt ieelpā vai izelpā vienmērīgas, paklusas skaņas; atskanēt šādām skaņām.
PiemēriNikni šņākt.
- Nikni šņākt.
- Šņākt caur sakostiem zobiem.
- Strādā šņākdams.
1.1.formā: trešā persona Radīt šādas skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriČūska šņācot locījās prom.
- Čūska šņācot locījās prom.
- Kaķis šņāc uz visiem.
- Gulbju tēvs staigāja šņākdams.
1.2.sarunvaloda Gulēt miegā, (parasti) radot šādas skaņas.
PiemēriŠņākt cietā miegā.
- Šņākt cietā miegā.
2.formā: trešā persona Radīt raksturīgu, vienmērīgu troksni (par dabas objektiem, dabas parādībām, ierīcēm u. tml.).
PiemēriJūra šņāc.
- Jūra šņāc.
- Vējš šņāc.
- Smagi šņāc egļu meži.
- Radio šņāc.
- pārnestā nozīmē Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids, Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.
Stabili vārdu savienojumiAusis šņāc. Ausīs šņāc.
- Ausis šņāc — saka, ja šķietami dzird skaņas (psihisku vai fizioloģisku iemeslu dēļ).
- Ausīs šņāc — saka, ja šķietami dzird skaņas (psihisku vai fizioloģisku iemeslu dēļ).